Ekspozīcija, saglabājot vietējās kultūrvēsturiskās atmiņas, ļauj iejusties šīs muižas un tās parka stāstos no mūsdienu skatu leņķa. Tās galvenais motīvs ir telpisks un optisks daudzslāņainu skatījums uz muižu, ļaujot uz brīdi kļūt par šīs pieredzes sastāvdaļu, iejusties muižnieka “ādā” – uzdevumos, sajūtās, atbildībās. Kustīgi ēnu zīmējumi telpā uzsver parku kā mājvietu, hologrāfiskas krāsu spēles rada dārgakmeņa šķautnes sajūtu, bet caurspīdīguma izmantošana ļauj telpā saskatīt tuvāk un tālāk vienlaikus un kļūstot pašam par daļu no stāsta.